Vai NATO ir armija?

NATO reaģēšanas spēki (NRF) ir augstas gatavības pakāpes, mūsdienīgi daudznacionāli spēki, kas apvieno sauszemes, gaisa un jūras spēku, kā arī īpašo operāciju spēku (SOF) elementus, kurus alianse var ātri izvietot, kur vien nepieciešams. Lai gan personāls, kas kalpo NATO pieejas ietvaros, bieži tiek dēvēts par “NATO iestādēm”, tiešā nozīmē tās ir daudznacionālas iestādes, ko nodrošina alianses iesaistītās valstis un dažos gadījumos partnervalstis vai citas valstis. Alianses atturēšanas nostāja, kas balstīta uz atbilstošu kodolieroču un konvencionālo spēju kombināciju, joprojām ir galvenais NATO vispārējās stratēģijas elements. Šī nostāja atbilst alianses saistībām attiecībā uz ieroču kontroli, atbruņošanos un neizplatīšanu.

Ražādus militāros produktus (taktisko militāro somu, izdzīvošanas saules lādētāju,…) var iegādāties mūsu Surplus-Militaires. Nāc un iepazīsties un izmanto mūsu akcijas piedāvājumus!  

Ievads par NATO bruņotajiem spēkiem

NATO kā pastāvīgajām iestādēm ir vairāki aktīvie spēki, kas pastāvīgi piedalās alianses kolektīvajā aizsardzībā. Šīs pilnvaras ietver četras NATO pastāvīgās jūras spēku grupas, kas ir gatavas rīkoties pēc pieprasījuma. NATO ir arī integrēta pretgaisa aizsardzības sistēma, kas savieno valstu pretgaisa aizsardzības resursus un ietver arī alianses ballistisko raķešu aizsardzības spējas. Alianse veic arī vairākas gaisa telpas patrulēšanas misijas, kurās sabiedroto iznīcinātāji patrulē to Alianses valstu gaisa telpā, kurām nav savu iznīcinātāju. Tādējādi šīs lidmašīnas aizsargā gaisa telpu virs Albānijas, Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Lietuvas un Slovēnijas 24 stundas diennaktis septiņas dienas nedēļā 365 dienas gadā.

.

Kā karaspēks un ekipējums: šī organizācija var izmantot tās dalībvalstu pieredzi un militāros aģentus.Tā skaitā tankus, zemūdenes vai iznīcinātājus. Kad alianse kopīgi nolemj rīkoties, tā lūdz iesaistītajām valstīm izvietot karaspēku un ekipējumu NATO pakļautībā. Tiesa, personāls, kas dien NATO iniciatīvas ietvaros, bieži tiek dēvēts par “NATO iestādēm”, taču, stingri runājot, tās ir daudznacionālas iestādes, ko nodrošina alianses atbalsta valstis un dažos gadījumos partnervalstis vai citas valstis, kas sniedz karaspēku. Vienīgais militārais aprīkojums, kas pieder NATO, ir AWACS (Airborne Warning and Control System) gaisa kuģu flote. No 2018. gada NATO izmantos arī piecus novērošanas bezpilota lidaparātus Global Hawk. Pārvietošanas pilnvaru un ekipējuma pieprasīšanas procedūru bieži dēvē par “pilnvaru ģenerēšanu”.

Vai jūs zinājāt? Daži military-clothing ir nopērkami arī mūsu tiešsaistes veikalā. Nāc un atklāj! 

Iepazīstinām ar Ziemeļatlantijas līguma organizāciju

Strong>starptautiskās drošības centrs: Ziemeļatlantijas līguma organizācija (NATO) ir viena no lielākajām starptautiskajām institūcijām šajā pasaulē. Tā ir politiska un militāra alianse, kurā ietilpst 28 valstis Eiropā un Ziemeļamerikā. Alianse visus lēmumus pieņem vienprātīgi. Katra dalībvalsts neatkarīgi no tās lieluma vienlīdzīgi piedalās diskusijās un lēmumu pieņemšanā. Dalībvalstis iestājas par individuālo brīvību, demokrātiju, cilvēktiesībām un tiesiskumu. Šīs vērtības ir transatlantiskās saiknes pamatā.

• Kolektīvā aizsardzība: alianses galvenais pienākums ir aizsargāt un aizstāvēt tās dalībvalstu teritoriju un iedzīvotājus. Vašingtonas līguma NATO dibināšanas hartas 5. pantā ir noteikta alianses apņemšanās nodrošināt kolektīvo aizsardzību: faktiski tas paredz, ka uzbrukums vienam sabiedrotajam tiek uzskatīts par uzbrukumu, kas vērsts pret visiem sabiedrotajiem. NATO vēsturē 5. pants ir izmantots tikai vienu reizi – 2001. gada 12. septembrī pēc teroristu uzbrukumiem ASV.
• NATO komandstruktūra: NATO ir pastāvīga integrēta militārā komandstruktūra, kurā kopā strādā visu dalībvalstu militārie un civilie darbinieki. Aliansei ir arī divas augsta līmeņa stratēģiskās iestādes: Sabiedroto operāciju pavēlniecība (ACO) Monsā (Beļģijā) un Sabiedroto spēku Pārveidošanas pavēlniecība (ACT) Norfolkā (ASV). Šīs stratēģiskās pavēlniecības atbalsta divas apvienotās spēka iestādes – viena atrodas Brunsumā (Nīderlandē) un otra Neapolē (Itālijā) -, kas var izvietot un vadīt militārās operācijas. Iestāžu struktūrā ietilpst arī gaisa spēku pavēlniecība Ramšteinā (Vācijā), sauszemes pavēlniecība Izmirā (Turcijā) un jūras pavēlniecība Nortvudā (Apvienotajā Karalistē).
• NATO finansējums: dalībvalstis tieši vai netieši sedz NATO darbības izmaksas un tās politikas un pasākumu īstenošanas izmaksas. Lielākā daļa šo iemaksu ir netiešas, un tās tiek veiktas, sabiedrotajiem piedaloties NATO vadītās iniciatīvās. Faktiski dalībvalstis sedz izmaksas, kas saistītas ar pilnvarām, kuras tās piešķir NATO saistībā ar NATO vadītajām iniciatīvām. Piemēram, izmaksas, kas saistītas ar iznīcinātāju nodrošināšanu, sedz piegādātājvalsts. Dalībvalstis veic tiešas iemaksas NATO kopējos budžetos saskaņā ar saskaņotu izmaksu sadales formulu, kas balstīta uz to relatīvo nacionālo kopienākumu. Ar šīm iemaksām tiek finansētas integrētu struktūru, kopīgi piederoša aprīkojuma vai NATO iekārtu izmaksas. 2016. gada jūlijs Atturēšana: piecos gadu desmitos kopš Otrā pasaules kara aliansei ir izdevies novērst Aukstā kara “liesmu”. Aizsargāti ar NATO drošības lietussargu, Eiropas, Kanādas un Amerikas Savienoto Valstu iedzīvotāji bauda priekšrocības, ko sniedz demokrātiska izvēle, tiesiskums un jūtama ekonomiskā izaugsme.
• Krīzes pārvaldība: alianse bieži ir iejaukusies, lai uzturētu starptautisko mieru un drošību. NATO 1995. gadā palīdzēja izbeigt karadarbību Bosnijā un Hercegovinā un īstenoja miera līgumu. Tā 1999. gadā palīdzēja apturēt masveida nāvessodus un izraidīšanu Kosovā, kur NATO karaspēks ar ANO mandātu darbojas vēl šodien. Kopš 2003. gada NATO klātbūtne ar ANO mandātu ir palīdzējusi nodrošināt, lai Afganistāna nekad vairs nekļūtu par teroristu patvēruma vietu. NATO 2011. gadā izpildīja ANO mandātu aizsargāt Lībijas iedzīvotājus. NATO kuģi apkaro pirātismu Somālijas piekrastē un patrulē Vidusjūrā, lai cīnītos pret terorismu. Kopš 2016. gada februāra NATO sniedz atbalstu arvien pieaugošās bēgļu un migrantu krīzes pārvaldībā. NATO kuģi piedalās izlūkošanas, novērošanas un izlūkošanas pasākumos, atbalstot starptautiskās sabiedrības centienus apturēt kontrabandu un nelegālo migrāciju Egejas jūrā. Vairākkārt NATO iestādes ir sniegušas ārkārtas palīdzību, tostarp Amerikas Savienotajām Valstīm pēc viesuļvētras Katrīna un Pakistānai pēc 2005. gada oktobra zemestrīces.
• .
  Sadarbība drošības jomā: terorisms, pirātisms, masu iznīcināšanas ieroču (MII) izplatīšana un kiberbīstamība ir draudi, kas nepazīst robežas. Tāpēc NATO ir izveidojusi globālu drošības partneru tīklu, kurā ietilpst vairāk nekā 40 valstis, kā arī tādas starptautiskās organizācijas kā ANO, Eiropas Savienība, Eiropas Drošības un sadarbības organizācija (EDSO) un Āfrikas Savienība. Alianses misijā “Resolute Support” Afganistānā piedalās trīspadsmit partnervalstis. NATO operācijā Kosovā piedalās astoņas. Papildus partnervalstu dalībai NATO misijās un operācijās alianse kopš deviņdesmito gadu sākuma ir izveidojusi plašu partnerattiecību tīklu, tostarp Eiroatlantiskās partnerības padomi, Vidusjūras reģiona valstu dialogu un Stambulas sadarbības iniciatīvu; tai ir arī daudz partnervalstu visā pasaulē, tostarp Austrālijā, Japānā un Dienvidkorejā.
• Atvērtās durvis: ikviena Eiropas valsts, kas var sniegt ieguldījumu alianses drošības un principu nodrošināšanā, var tikt uzaicināta kļūt par alianses dalībvalsti. Attiecīgās valsts ziņā ir izlemt, vai tā vēlas pieteikties dalībai. No 1952. līdz 2009. gadam sešas reizes sešpadsmit Eiropas valstis izvēlējās pieteikties dalībai un tika uzņemtas. Šis process ir veicinājis mieru un drošību Eiropā. 2016. gada 19. maijā NATO valstu ārlietu ministri parakstīja protokolu par Melnkalnes pievienošanos, tādējādi Melnkalnei tika piešķirts “uzaicinātās” valsts statuss, kas ļauj tās pārstāvjiem piedalīties sabiedroto sanāksmēs kā novērotājiem. Kad visas 28 NATO valstis būs ratificējušas šo protokolu, Melnkalne varēs pievienoties Vašingtonas līgumam un kļūt par pilntiesīgu alianses dalībvalsti. Pašlaik uz dalību organizācijā pretendē vēl trīs valstis: Bosnija un Hercegovina, Gruzija un Bijusī Dienvidslāvijas Maķedonijas Republika. Sabiedrotie vērtē katru kandidātvalsti, pamatojoties uz tās sasniegumiem. Pirms valsts var kļūt par dalībvalsti, tai ir jāīsteno virkne reformu politiskajā, ekonomikas un drošības jomā.
• 

NATO izveide.

Severatlantijas līguma organizācija ir politiski militāra kongregācija, ko izveidoja Ziemeļatlantijas līguma parakstītājvalstis, lai varētu pildīt savas kolektīvās drošības un aizsardzības saistības. Visbiežāk to dēvē ar akronīmu NATO, bet bieži to dēvē arī par Atlantijas aliansi vai Ziemeļatlantijas aliansi, retāk – par Eiroatlantisko aliansi vai Transatlantisko aliansi5 , bet dažreiz, vēl īsāk, par aliansi. Ar 1949. gada 4. aprīlī parakstītā līguma tekstu tika izveidota Ziemeļatlantijas Padome (North Atlantic Council (NAC)), un tas paredzēja aizsardzības militāro aliansi pret jebkuru bruņoto spēku uzbrukumu jebkuram tās loceklim Eiropā, Ziemeļamerikā vai Atlantijas okeāna boreālajā reģionā uz ziemeļiem no Vēža tropika.

Ko Korejas kaujas sākuma izraisītais satricinājums lika NAK 1950. gada beigās pieņemt lēmumu izveidot pastāvīgu integrētu militāro organizāciju, kas vēl šodien ir NATO raksturīga iezīme un nodrošina tai militārās spējas, kādas nav nevienai citai aizsardzības aliansei. Termins NATO tradicionāli tiek lietots, lai apzīmētu aliansi, ko juridiski noslēgušas Ziemeļatlantijas līguma parakstītājvalstis, un tās mērķu sasniegšanai pieejamo civilo un militāro organizāciju. Tomēr Francija izdarīja izņēmumu, 1966. gadā, palikdama Ziemeļatlantijas alianses dalībvalsts, nolēma izstāties no integrētās militārās organizācijas, kuras pilntiesīga locekle tā atkal kļuva 2009. gadā.

Aljanse radās vispārējā kontekstā aukstā kara sākumā un konkrētāk – padomju Berlīnes blokādes laikā. Saskaņā ar paskaidrojuma rakstu tās sākotnējais mērķis bija nodrošināt Rietumeiropas drošību, izveidojot spēcīgu sasaisti ar Amerikas Savienotajām Valstīm, kas eiropiešu acīs pēc Otrā pasaules kara bija vienīgais resurss, lai pasargātu no jebkādiem Padomju Savienības ekspansionisma mēģinājumiem. Kā teica tās pirmais ģenerālsekretārs lords Ismejs, NATO uzdevums bija “turēt krievus ārā, amerikāņus iekšā un kontrolēt vāciešus”. NATO veidoja Rietumu bloka stingro kodolu. No tās izveides līdz 1991. gadam NATO pretinieks bija PSRS, kas pati 1955. gadā izveidoja Varšavas paktu pēc Rietumvācijas iestāšanās NATO un tās bruņošanās. Tāpēc NATO organizējās, lai stātos pretī šiem draudiem, definējot stratēģiskās koncepcijas, kas jo īpaši attiecās uz kodolieročiem, koordinēti plānojot militāros resursus visām tās dalībvalstīm un izmantojot integrētus pasākumus ģeogrāfiskajos apgabalos, no kuriem SHAPE ir vissvarīgākais.

No PSRS sabrukuma un Aukstā kara beigām 1991. gadā Ziemeļatlantijas alianse ir pastāvējusi, neraugoties uz tās galvenā sākotnējā pastāvēšanas
iemesla izzušanu. Tā ir paplašinājusies, iekļaujot bijušā Austrumu bloka valstis un bijušās Padomju Savienības republikas. Tā ir ņēmusi vērā jaunas krīzes un draudus, piemēram, nacionālistiskos konfliktus bijušajā Dienvidslāvijā, starptautiskā terorisma pieaugumu un cīņu pret masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanu, kā rezultātā NATO vairākkārt ir pārskatījusi savu stratēģisko koncepciju un civilo un militāro organizāciju. Kopš 1994. gada alianses valstis ir izveidojušas partnerattiecību politiku Eiropā un visā pasaulē. 1994. gadā alianses valstis ir izveidojušas Partnerattiecības mieram (PmP) ar Krieviju, tās ietekmes zonā esošajām valstīm un neitrālajām Rietumeiropas valstīm. NATO 2002. gadā arī nodrošināja ES priviliģētas attiecības – Eiropas drošības un aizsardzības identitāti (ESDI), kas ļauj ES izmantot NATO resursus noteiktām operācijām kopējās drošības un aizsardzības politikas ietvaros.

NATO galvenā mītne

Sākotnēji atradās Londonā un pēc tam Parīzē (telpās, ko tagad aizņem Parīzes-Dauphine universitāte – PSL), kopš 1966. gada atrodas Harenā (Briselē), bet tās galvenā militārā vadība SHAPE, kas sākotnēji atradās Rokenkūrā (Francijā), tagad atrodas Maisjērā (Monsā), arī Beļģijā.

NATO sākums un attīstība Aukstā kara laikā

Lielā laikā no 1949. līdz 1991. gadam bija nepieciešams nodrošināt pastāvīgu organizāciju. Ziemeļatlantijas Padome (North Atlantic Council – NAC) pirmo reizi sanāca Vašingtonā 1949. gada septembrī un lika pamatus organizācijai, kas pamatā sastāvēja no komitejām, kuru uzdevums bija meklēt vienprātību starp dalībvalstīm dažādos politiskos, tehniskos un militāros jautājumos, kas bija tās kompetencē, un koordinēt dalībvalstu aizsardzības plānus. Drīz kļuva skaidrs, ka ir vajadzīga pastāvīga organizācija. NAC sanāksmē Lisabonā 1952. gada februārī tika pārstrukturēta alianse, padarot to par pastāvīgu organizāciju ar galveno mītni Parīzē. Par NATO pirmo ģenerālsekretāru kļuva lords Ismejs. 1955. gada jūlijā Parīzē notika pirmā NATO parlamentāriešu konference, kas 1966. gada novembrī kļuva par NATO Parlamentāro asambleju.

NATO Parlamentārā asambleja

 

• Jodolieroču izvietošana un to izmantošanas doktrīna.

Jodolieroči ir NATO vēstures centrālais elements. Kodolieroču atturēšana ir Atlantijas okeāna stratēģijas dominējošā ass, saskaroties ar ievērojamo Austrumu bloka konvencionālo veģetāciju. Pamatojoties galvenokārt uz Amerikas Savienoto Valstu kodolieročiem, tā veido to, ko parasti dēvē par amerikāņu kodoldrošības lietussargu eiropiešu labā. Aukstā kara laikā par tā ticamību diskutēja un apšaubīja to, jo īpaši Francija, bet arī Apvienotā Karaliste, kas izveidoja savu kodolieroču atturēšanas līdzekli. Aukstā kara laikā NATO un Varšavas pakta bruņotās lielvaras saskārās viena pret otru Eiropā, sākot no 50. gadu sākuma līdz Sovjetiskā bloka sabrukumam un pakta izjukšanai 1991. gadā. Tās mobilizēja ievērojamus cilvēkresursus un materiālos resursus, no kuriem lielākā daļa tika koncentrēta abpus dzelzs priekškaram Centrāleiropā. Šī sadursme nekad neizraisīja bruņotu konfrontāciju.


• Abām aliansēm vispārīgs konteksts.

Valsts aukstā kara laikā Amerikas Savienotajām Valstīm NATO bija dominējošā loma, tāpat kā Padomju Savienībai paktā. Tomēr šī dominējošā loma tika īstenota ļoti atšķirīgā sākotnējā kontekstā. NATO ietvaros eiropiešiem ir ietekme uz pieņemtajiem stratēģiskajiem lēmumiem, kas ietekmē, piemēram, koncepciju par savas teritorijas aizsardzību pēc iespējas tuvāk austrumu robežām vai taktisko vai vidējas darbības kodolieroču uzstādīšanu savā teritorijā. Formāli Varšavas pakts bija organizēts līdzīgi kā NATO, taču Padomju Savienība kontrolēja dalībvalstis tā, lai nepieļautu, ka stratēģiski svarīgajās Čehoslovākijā, Polijā, Ungārijā un VDR esošās tautas demokrātijas izkļūst no komunistiskā režīma un līdz ar to arī no Staļina nodrošinātās aizsardzības ledus. Tādējādi 1968. gadā pakts tika izmantots gan politiski, gan militāri, lai atgūtu kontroli pār situāciju un izbeigtu Prāgas pavasari.

Abas alianses pasludināja to aizsardzības raksturu. Atlantijas alianses dzimšana patiešām radās no Rietumeiropas valstu bailēm, ka staļiniskais komunisms izplatīsies visā Eiropā, un līdz ar to arī no to uzstājības uz Amerikas aizsardzību un finansiālu un materiālu palīdzību. Šī aizsardzība izpaudās divos būtiskos veidos: kā amerikāņu karaspēka klātbūtne Eiropas teritorijā un kodolieroču atturēšanas līdzeklis, ko alianses pirmsākumos stingri atbalstīja ASV pārliecinošais pārākums kodolieroču ziņā, un NATO – integrētā civilā un militārā organizācija, kas bija pieejama, lai piešķirtu ticamību tās atbalstītāju savstarpējās aizsardzības saistībām. Varšavas pakta izveides iniciatīva nepārprotami piederēja Padomju Savienībai pēc Rietumvācijas iestāšanās NATO un tās remilitarizācijas, kuras rezultātā tika izveidota jauna Vācijas armija – Bundesvērs ar 495 000 vīru lielu spēku. Padomju Savienība baidījās no spēcīgas Vācijas atdzimšanas, kas tiecās atkal kļūt par galveno spēku Vācijā un, iespējams, kādu dienu iegūt savā īpašumā kodolieročus, lai gan spēkā esošie līgumi aizliedza piekļuvi tiem. Viņi varēja arī baidīties, ka amerikāņi būs kārdinājumā uzsākt preventīvu kodoluzbrukumu, pirms krieviem būs pietiekamas atbildes spējas. Lai gan abu alianšu aizsardzības raksturs ir ļoti reāls, to papildina militāro organizāciju nodrošinājums un bruņojuma uzkrāšana ar spēcīgām uzbrukuma spējām. NATO viedoklis ir tāds, ka padomju militārā doktrīna un Varšavas pakta lielvalstu ugunīgā jauda atspoguļo nepārprotami uzbrukuma pozīciju.

NATO aizsardzības līdzekļi

Tikai NATO, gan pakts ir gatavi veikt operācijas, kas apvieno konvencionālo un kodolieroču resursu izmantošanu. NATO stratēģija vairāk balstījās uz kodolieroču atturēšanu saskaņā ar doktrīnām, kas attīstījās līdz ar padomju kodolresursu palielināšanos. Sākot ar 20. gadsimta 60. gadu vidu, NATO doktrīnā, kas pazīstama kā “pakāpeniskas reakcijas stratēģija”, tika pieņemts, ka tās konvencionālie spēki ir pietiekami spēcīgi, lai spētu risināt daudzas situācijas ar taktisko kodolieroču izmantošanu vai bez tās. Ideja ir tāda, ka NATO rīcībā ir virkne spēku, kas ļauj tai izvēlēties atbildes reakcijas līmeni un parādīt, ka tā ir gatava un apņēmības pilna sevi aizstāvēt, vienlaikus atstājot pretiniekam neskaidrību par to, kāda veida aizsardzība tiks īstenota.

• NATO un Varšavas pakta armiju konvencionālā bruņutehnika

Abu pušu štābos pastāvošās šaubas par taktisko kodolieroču izmantošanas reālo iespējamību un tas, ka 80. gados radās spriedze starp Austrumiem un Rietumiem, lika abām pusēm pastiprināt un modernizēt tehniku, ko abas puses nodeva ekspluatācijā, un galvenie no tiem ir norādīti turpmāk tabulā. Lai gan pagājušā gadsimta 80. gados Francija nebija daļa no šīs valstu alianses integrētās militārās organizācijas un tāpēc tās spēki nav iekļauti NATO publicētajos datos, šajā tabulā ir iekļauti galvenie Francijas spēku Vācijā aprīkotie līdzekļi, jo tie veido svarīgu vispārējo rezervi šai valstu aliansei krīzes vai kara gadījumā saskaņā ar konfidenciāliem nolīgumiem, kas tolaik tika noslēgti starp Francijas un ASV štābiem. Dažiem artilērijas un kaujas lidaparātiem ir dubultās spējas, t. i., tos var izmantot gan ar parastajiem sprāgstvielu, gan ar kodolieročiem vai ķīmiskajiem ieročiem.

Šīs valstu alianses militārās struktūras Aukstā kara laikā bija šādas : Militārās komitejas pakļautībā NATO militārā pavēlniecība ģeogrāfiski ir strukturēta trīs galvenajās pavēlniecībās:

• Savienības pavēlniecība Eiropā (ACE), kas aptver visu Eiropu no tālajiem ziemeļiem līdz Vidusjūras reģionam. To vada Sabiedroto spēku virspavēlnieks Eiropā (SACEUR), kas ir amerikāņu ģenerālis. Viņam palīdz štābs SHAPE, kas atbild par aizsardzības plānu izstrādi, un viņa pakļautībā ir trīs galvenās pavēlniecības, kas arī noteiktas pēc ģeogrāfiskās loģikas: Ziemeļeiropa (AFNORTH), kas aptver Baltijas reģionu, tostarp Vācijas Šlēsvigas-Holšteinas pavalsti, kuras virspavēlnieks (CINCNORTH) parasti ir brits.
• Centrāleiropa (AFCENT), kas aptver Rietumvācijas robežu ar tās austrumu kaimiņvalstīm, kuras galvenais komandieris (CINCCENT) ir amerikānis Abām aliansēm šī fronte ir vissvarīgākā un apvieno lielāko daļu to sauszemes un gaisa spēku resursu. NATO tur apvienoja divas armādu grupas – Ziemeļu armiju grupu (NORTHAG) un Centrālo armiju grupu (en) (CENTAG), kas pēc Francijas armādas izstāšanās no integrētās pavēlniecības kopā veido astoņus armadu korpusus (trīs vācu, divus amerikāņu, vienu britu, vienu beļģu un vienu holandiešu). Gaisa spēki ir organizēti ap 2. un 4. Sabiedroto taktisko gaisa spēku (ATAF).
• Dienviduseiropa (AFSOUTH), kas aptver Vidusjūras baseinu, ar Itālijas, Grieķijas un Turcijas, kā arī ASV 6. flotes spēkiem.
• Atlantas Sabiedroto spēku pavēlniecība (ACLANT), kas aptver Ziemeļatlantijas okeāna zonu, kuras galvenie uzdevumi ir saviennieku jūras sakaru līniju aizsardzība, spēja krīzes situācijā piegādāt no ASV uz Eiropu pastiprinājumu un spēja veikt amfībijas operācijas ziemeļos. Virspavēlnieks sabiedroto spēku komandieris Atlantijas okeānā (SACLANT), kas to vada, vienmēr ir ASV Jūras spēku admirālis, kurš visbiežāk ir arī ASV Atlantijas flotes komandieris. Viņa vietnieks ir britu admirālis.
• Saviennieku komandējošais kanāls (ACCHAN), kas aptver Lamanša šaurumu un daļu Ziemeļjūras, un kura galvenais uzdevums ir uzturēt atvērtus jūras ceļus starp Lielbritāniju un Eiropas kontinentu, lai nodrošinātu netraucētu amerikāņu, kanādiešu un britu papildspēku plūsmu. Sabiedroto spēku virspavēlnieks Lamanšā (CINCHAN) ir britu admirālis, arī Lielbritānijas Karaliskās flotes virspavēlnieks.


NATO sauszemes spēki

NATO korpusa atbildības zonas Centrāleiropā.


Par VFR ziemeļu daļu uz ziemeļiem no Elbas atbild Ziemeļeiropas pārvalde (AFNORTH), kurai ir piesaistīta Baltijas valstu sabiedroto spēku pārvalde (BALTAP), kuras pakļautībā ir Vācijas un Dānijas daudznacionālais armijas korpuss, ko miera laikā veido divas mehanizētās kājnieku divīzijas un armijas korpusa elementi, kurus krīzes gadījumā pastiprinātu iepriekš piešķirtas Lielbritānijas un ASV vienības.  Abas Armādas grupas Centrāleiropā (AFCENT) saskaņo šādus resursus no Boreāla līdz dienvidiem:

• Sešeļu armiju grupa (NORTHAG) nosedza robežu ar VDR no Elbas Lejassaksijā ar četru valstu spēkiem: Nīderlandes I korpusu, Vācijas I korpusu, Lielbritānijas Reinas armiju (BAOR) un Beļģijas I korpusu.
• Centrālā armiju grupa (en) (CENTAG) sargāja robežu ar VDR dienvidiem un Čehoslovākiju ar trīs valstu spēkiem: Vācijas III korpusu, amerikāņu V korpusu, amerikāņu VII korpusu, kurā bija iekļauta Kanādas divīzija, un Vācijas II korpusu. Kopumā no Jitlandes līdz Bavārijai NATO 70. un 80. gados izvietoja astoņus armijas korpusus, kuru karaspēku nodrošināja astoņas valstis12. Šiem resursiem kara gadījumā pievienotos Francijas spēki Vācijā, kuru armādes korpusu veidoja trīs bruņutehnikas divīzijas un kura maksimālajā apjomā bija gandrīz 50 000 vīru. Kopā ar šo valstu aliansi tika izstrādāti plāni, kas jau iepriekš noteica, kāda būs to loma Centrāleiropas frontes pastiprināšanā.

Savienotās Valstis kopš Otrā pasaules kara Eiropā bija izvietojušas daudzus sauszemes spēkus. Aukstā kara laikā 7. armāde jeb USAREUR nodrošināja šo spēku vadību, kas bija sadalīti starp 5. korpusu un 7. korpusu, bet pēdējais tika deaktivizēts 1991. gadā pēc Persijas līča kara. Šie spēki ir gandrīz pilnībā izvietoti Vācijā. Tie galvenokārt ir 1. kājnieku divīzija un 1. bruņutehnikas divīzija, kas bāzējas attiecīgi Vircburgā un Vīsbādenē, bet 7. armāde, tāpat kā 5. korpuss, bāzējas Heidelbergā.

• Britu Reinas armija, kas izvietota VFR ziemeļos, plašu līdzenumu apgabalā, kas ir labvēlīgs lielu kaujas tanku vienību manevriem, 80. gadu sākumā sastāvēja no četrām bruņotajām divīzijām un artilērijas, inženieru un helikopteru vienībām, kas bija pievienotas armādes vadības līmenī. Lai samazinātu izmaksas, 1983. gadā šos spēkus samazināja par vienu bruņoto spēku divīziju, ko aizstāja ar Lielbritānijā bāzētu kājnieku divīziju, kas darbojās kā rezerve13 .
• Nīderlandes armādes spēku I korpusā ir aptuveni 35 000 profesionālu karavīru, kas ir organizēti sešās mehanizētajās brigādēs, trīs bruņoto spēku brigādēs, kājnieku brigādē un artilērijas, pretgaisa aizsardzības un inženieru
  elementos, kā arī trīs divīzijas štābos. Darbaspēku papildina iesaukšana un rezervisti

Spēki un aviobāzes

Vairāk ir Valsts alianses Gaisa spēku lidmašīnas pie Bitburgas aviobāzes vadības torņa Rietumvācijā 1959. gadā .No kreisās uz labo – kanādiešu Canadair Sabre priekšgals, Rietumvācijas Luftwaffe F-84F Thunderstreak, Nīderlandes Koninklijke Luchtmacht Ziemeļamerikas F-86K Sabre, Francijas Gaisa armijas Dassault Mystère IV, britu Karalisko gaisa spēku Hawker Hunter, Beļģijas Karalisko gaisa spēku Avro CF-100 Canuck, ASV 36. taktisko iznīcinātāju spārna (36th Tactical Fighter Wing, 22nd TFS) Ziemeļamerikas F-100C Super Sabre un fonā – Douglas C-47 Skytrain.

1951. gadā NATO rīcībā bija tikai niecīgs skaits lidlauku, kuros varēja ekspluatēt jaunās paaudzes reaktīvās lidmašīnas, tāpēc tā uzsāka vērienīgus pasākumus šajā jomā, un Eiropā tika izveidotas vai attīstītas 220 aviācijas bāzes par 448 miljoniem sterliņu mārciņu (vērtība 1969. gadā). Amerikas Savienoto Valstu Gaisa spēki Eiropā, kuru galvenā mītne kopš 1945. gada atradās Vīsbādenē, Rietumvācijā, 50. gados bija izvietojuši četras eskadriļas Apvienotajā Karalistē, trīs – Rietumvācijā un sešas – Francijā, kas pārstāvēja 18 000 cilvēku personālu un 800 visu tipu lidmašīnas.

Savienotās Valstis, kas kopš 1950. gada jūnija bija aktīvi iesaistījušās Korejas karā, nespēja pabeigt savu iekārtošanu Eiropā, kā bija plānots. Rezultātā Kanādai nācās kompensēt šo problēmu. Tāpēc tika nolemts izveidot augstas veiktspējas Kanādas gaisa spēkus, kas bija rezervēti Eiropai un ko veidoja četri spārni pa trim eskadriļām (aprīkotām ar jaunajiem North American F-86 Sabre). 1(F) spārns tika bāzēts Marvilā, 2(F) – Grostenkinā (abi Francijā), 3(F) – Deux-Ponts un 4(F) – Baden-Söllingen (abi Rietumvācijā). No 1955. gada tika nolemts ieviest integrētu pretgaisa aizsardzības sistēmu, kas ietvēra radaru tīklu Eiropā, savienotu ar iznīcinātāju vienībām un zeme-gaiss raķešu baterijām.

NATO gaisa spēku organizācija.

Tā būtībā seko sauszemes spēku teritoriālajam iedalījumam: