NATO, Ziemeļatlantijas līguma organizācija, ir organizācija, kuras mērķis ir nodrošināt drošību un aizsardzību ar politiskiem un militāriem līdzekļiem. Šai koalīcijai ir jo īpaši vairāki citi nosaukumi: “Atlantijas alianse”, “Ziemeļatlantijas alianse” vai dažkārt “Eiroatlantiskā alianse”, “Transatlantiskā alianse” un pat saīsināti “alianse”.Aljanse tika izveidota vispārējā aukstā kara sākuma kontekstā un jo īpaši padomju Berlīnes blokādes laikā.
No tās dibināšanas NATO galvenais pastāvēšanas jēga ir bijusi Rietumeiropas drošības prioritāte pēc Otrā pasaules kara. Izmantojot diplomātiskos un militāros nolīgumus ar Amerikas Savienotajām Valstīm, ne mazsvarīgais sabiedrotais mazina padomju ekspansionisma radītās problēmas. Bet kādas ir dažādas NATO stiprās puses?
Akcijas un amerikāņu militārais apbalvojums, piemēram, militārie cimdi, balaklavas vai karavīra glezna ir pieejami mūsu Surplus Militaires interneta veikalā. Nāc un atklāj!
NATO spēki:
NATO spēki ir izvietoti visos mērogos – sauszemes, gaisa un jūras. Turklāt šai organizācijai ir tikpat efektīvas, cik ātras rīcības iespējas, izmantojot īpašo operāciju vienības (ļoti augstas gatavības apvienotie operatīvie spēki jeb VJTF), kas var iejaukties ārkārtīgi īsā laikā – divās līdz trīs dienās, kas ir izdevīgi karojošajām pusēm. Kopš 2015. gada šie daudznacionālie reaģēšanas spēki apvieno 4 neatdalāmus elementus:
- uzraudzības un vadības elementus, kuru centrā ir izvietojamais štābs.
- Savienotie operatīvie spēki, kas pazīstami arī kā “šķēpa spēki” jeb VJTF pastiprinājums NFR.
- augstas gatavības spēku grupa, jeb ātri izvietojami īpašo operāciju spēki (SOF) pēc VJTF iejaukšanās.
- Reaģēšanas spēku grupa vai nenozīmīga mēroga operācijas ar ievērojamu sagatavošanās laiku.
NATO vadības un kontroles elementi:
Akadrāliju vadības operācija (ACO jeb Allied Command Operation) vada NFR pārraudzību, ko nodrošina sabiedroto JFC Brunssum Nīderlandē un sabiedroto JFC Neapolē Itālijā, divi pastāvīgie apvienotie spēku priekšraksti, ko īsteno katru gadu pēc rotācijas principa.
Štābiem ir svarīga loma NBS komandēšanā, jo tie spēj izvērsties dažu dienu laikā, garantējot efektīvu darbību, un var atbalstīt partnervalstu vai NATO dalībvalstu spēku pārraudzību. Štābu sertifikācija tiek piešķirta, lai tie varētu pildīt savas prerogatīvas ikgadējās rotācijas organizācijā:
-
Sauszemes komponents: Ātrās izvietošanas korpuss jeb RDC ir 9 augstas gatavības pakāpes (HRH) štābi, kas ir pilnvaroti ikgadējās rotācijas sistēmā uzņemties vadību NFR10 sauszemes komponentā. Francija, kas ir viena no savu spēku mītnes valsts, šo spēku bāzi izvieto Lillē. ARRC jeb Sabiedroto ātrās reaģēšanas korpuss atrodas Apvienotajā Karalistē. Vācijas un Nīderlandes korpuss, kas ir divu valstu spēki, ir tikai Vācijas un Nīderlandes vienīgais korpuss. Un visbeidzot Eirokorpss, daudznacionāls spēks, kas darbojas gan NATO, gan
ES labā - Jūrniecības komponents:NATO jūras spēki ir izveidoti 4 štābos, proti, Spānijā, Francijā (MCC, Jūras komponenta pavēlniecība), ko mācībās pārņem Aeromaritime Force, Itālijā un Apvienotajā Karalistē.
- Jūras spēki ir paredzēti ne tikai intervencei, bet arī atbalsta funkcijām, sekojot STRIKFORNATO piemēram;
- Airkomponents :Sauktā Apvienoto spēku Gaisa spēku pavēlniecība (JFAC), 5 štābi, kas atrodas Vācijā, ASV, Francijā, Itālijā un Apvienotajā Karalistē, ir spējīgi vadīt gaisa operācijas, papildus NATO AIRCOM Ramšteinā; < /li>
- Speciālo spēku komponents:tā ir ASV Speciālo spēku štābs.
Papildus NATO rīcībā ir divi pastāvīgi un pastāvīgi štābi Polijā un Rumānijā, kas ir pieejami NRF izvietošanai.
Funkcionēšana pēc alianses ikgadējās rotācijas principa:
NORF darbība ir balstīta uz rotācijas un pamatvalsts jēdzieniem. NRF darbība ir balstīta uz rotācijas un jumta valstu jēdzieniem.
NATO
dalībvalstis
NATO
štāba reaģēšanas spēki rotācijas kārtībā darbojas 12 mēnešus. Pēc JFC Neapoles piemēra, kas komandēLielbritānijas Sabiedroto ātrās reaģēšanas spēku korpusu sauszemes komponentam, JFAC gaisa operācijām, ko veido Apvienotā Karaliste; attiecībā uz jūras komponentu tās rīcībā ir bijis NATO STRIKFORNATO un, visbeidzot, aizsardzības eskadriļa Čehijas Republikas vadībā, kā arī Speciālo operāciju pavēlniecība loģistikas atbalsta perspektīvā.
Saskaņā ar noteikto termiņu, kas nepārsniedz 60 dienas, kaujas vienībām ir pilnvaras iejaukties. Šī informācija netiek izpausta publiski, izņemot informāciju, kas tiek sniegta par to NRF vienību identitāti un iejaukšanās raksturu, kuras paredzēts nogādāt frontē tādai un tādai operācijai, kurai nepieciešama mobilizācija.
Lai netraucētu NRF operāciju efektivitāti, tas prasa, lai spēki ievērotu vienādu standartu un veiktu vienādas iesaistīšanās procedūras. Rezultātā pirms katras rotācijas notiek divpadsmit līdz astoņpadsmit mēnešus ilgs apmācības un kvalifikācijas periods.
Tipiskas VJTF īpašības
VJTF galvenokārt veido daudznacionāla brigāde 5000 vīru sastāvā, no kuriem daļa piedalās operācijās, kas tiek izvietotas divu līdz trīs dienu laikā. Šīs brigādes vadība rotācijas kārtībā mainās starp šīm septiņām valstīm: Vāciju, Spāniju, Spāniju, Franciju, Itāliju, Poliju, Apvienoto Karalisti un Turciju.
VJTF izmantošanas doktrīna ir vairāk saistīta ar atturēšanu, jo tā piedāvā NATO ļoti ātru simboliska spēka izvietošanu vēl pirms krīzes situācija kļūst par liela mēroga konfliktu, nevis ar spēju pamatojumu aicināt uz liela mēroga militāru operāciju.
NATO reaģēšanas spēku (NRF) izveide un nostiprināšana
Ja izveide:
NATO militārā pozīcija pilnībā mainījās 2000. gadu sākumā, kad vairs nebija jātiek galā ar masveida uzbrukumu, ko Eiropas teritorijā veiktuVaršavas pakta armijas, bet gan jāspēj reaģēt uz krīzes situācijām un jāspēj izvietot spēkus, kas nes draudus ārpus tās dalībvalstu teritorijas. Jaunā NATO spēku struktūras koncepcija, ko nosauca par NATO reaģēšanas spēkiem, tika oficiāli apstiprināta 2003. gadā un īstenota nākamajā gadā.
Spēkus veido štābi un vienības, ko var nodrošināt visas alianses dalībvalstis, galvenokārt lielākās Eiropas valstis, ko vada Apvienotā Karaliste, Francija un Itālija, un mazākā mērā Vācija, Spānija, Polija un Nīderlande. Tas mudina alianses Eiropas dalībvalstis vairāk iesaistīties Eiropas aizsardzībā. Amerikas Savienotās Valstis tieši mobilizē, tikai nedaudzus resursus.
NORF uzlabošana, izveidojot VJTF (ļoti augstas gatavības apvienotās operatīvās vienības)
Spānijas NATO samits Ņūportā 2014,
sabiedrotie 
;
Saviennieki pieņēma NATO reaģēšanas rīcības plānu, kas ietver virkni pasākumu, lai nomierinātuNATO dalībvalstis Centrāleiropā un Austrumeiropā,“
“
“
NATO samits
Ņūportā 2014″
“.
/b>, kuru mērķis ir stiprināt šo valstu aizsardzību, to iedzīvotājus, kā arī iniciatīvas, lai pielāgotu NATO spēku un vadības struktūru ar mērķi uzlabot reaģētspēju un efektivitāti.
Vstarp NATO pielāgojumiem ir pasākumu kopums, lai stiprinātu Nacionālos bruņotos spēkus ar šādiem mērķiem:
- NFIkopējā skaitliskā sastāva palielināšana,
palielinot to no 13 000 līdz 40 000 karavīru; - Ļoti augstas gatavības apvienotās operatīvās grupas jeb VJTF (Very High Readiness Joint Task Force) izveide, ko galvenokārt veidos 5000 vīru liela brigāde, kuru varēs izvietot divās līdz piecās dienās;
- Pārdot ģenerālštāba izveidi Baltijas valstīs un Austrumeiropā.
2015. gada jūnijā, laikā, kad starp NATO valstīm un Krieviju valdīja spriedze saistībā ar tādiem jautājumiem kā karš Donbasā Ukrainā, Krievijas militāro mācību un jūras un gaisa manevru pastiprināšanās Baltijas jūrā un Eiropas gaisa telpā, NATO pārstāvis: ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs,paziņo par 40 000 karavīru mobilizāciju.
Tobrīd bija izvietoti tikai 13 000 karavīru. Citiem vārdiem sakot, šis paziņojums ietver smagā bruņojuma pārdislocēšanu Baltijas valstīs, kas, pēc Stoltenberga teiktā, nav “pretrunā dibināšanas aktam, ko parakstīja NATO un postkomunistiskāKrievija, lai kopīgi veidotu ilgstošu un cieņpilnu mieru.
Pirms Krievijas un Ukrainas karam 2014. gadā NATO reaģēšanas spēkos bija tikai 13 000 cilvēku. Līdz 2022. gadam to skaits tika palielināts līdz 40 000. Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 25. februārī NRF pirmo reizi sāka darboties. Stoltenbergs 27. jūnijā paziņoja, ka NATO mērķis ir palielināt personālu līdz 300 000.
Francijas armiju integrācija NRF
Francijas armija, gaisa spēki un flote aktīvi integrējas NRF sastāvā.
Francijas Jūras spēku līdzdalība:
Francija 2008. gada pirmajā pusē pirmo reizi pārņēma NATO reaģēšanas spēku (NRF) jūras komponenta (MCC) vadību. Visu 2013. gadu jūras komponenta vadību atkal pārņēma Francijas Jūras kara flote.
2018. gadā šo lomu atkal uzņemsies Francija. Šī delegācija gatavojas visa iepriekšējā gada laikā vairākās mācībās kopā ar citām alianses valstīm. FRMARFOR kā MCC sertifikācija notiks lielo mācību “Brillant Mariner” laikā 2017. gada oktobrī.
Operatīvās mācības notiek Vidusjūrā, kurās piedalās vairāk nekā 40 alianses valstu kuģi undaudzi gaisa kuģi.
Ja divīzija tiks aktivizēta tās trauksmes turnejas laikā, MCC varētu izmantot divu pastāvīgo jūras spēku grupu spējas.
NATO (SNMG 1 un 2) un divas pastāvīgās NATO pretmīnu grupas (SNMCMG 1 un 2), kas piesaistītas Sabiedroto jūras spēku pavēlniecībai (MARCOM), pašas sastāv no jūras spēku vienībām, kuras dalībnieki norīko divpadsmit mēnešu rotācijas kārtībā.
Vajadzības gadījumā MCC varētu pārņemt vadību pār citām vienībām, ko nodrošina NATO dalībvalstis.
Viesas spēku līdzdalības darbība:
Francija pirmo reizi pārņem vadību NRF gaisa komponentā (JFAC) 2005. gada otrajā pusē (NRF5). Francijas JFAC ir pakļautaCommand de la défense aérienne et des opérations aériennes (CDAOA). Pēdējā mēneša laikā Francijas Gaisa armija ir veikusi daudzas mācības, lai demonstrētu savu procedūru un sistēmu savietojamību nolūkā iegūt NATO sertifikātu. Gaisa spēki 2015. gadā jau ceturto reizi tika izraudzīti uzņemties šo atbildību.
Armija piedalās:
2005. gadā dibinātais Corps de Réaction Rapide-France (CRR-Fr) nodrošina komandvadības braucienus NRF sauszemes komponentam, ko uzņemas Francijas armija.
NATO dalībvalstis:
NATO ir trīsdesmit dalībvalstis tostarp divdesmit astoņas Eiropas valstis un divas Ziemeļamerikas valstis – ASV un Kanāda. Pievienošanās procesu regulē Ziemeļatlantijas līguma 10. pants, kas ierobežo potenciālo dalībvalstu skaitu līdz Eiropas valstīm. Sākotnēji NATO bija divpadsmit dibinātājvalstis, bet Aukstā kara laikā tā paplašinājās, 1952. gadā pievienojoties Grieķijai un Turcijai, 1955. gadā – Rietumvācijai (Parīzes vienošanās) un 1982. gadā – Spānijai. Kopš Aukstā kara beigām, ko iezīmēja sociālistiskā bloka sabrukums, NATO trīs viļņos no 1999. līdz 2009. gadam ir pievienojušās divpadsmit Austrumeiropas valstis. Melnkalne 2017. gada jūnijā kļuva par NATO 29. dalībvalsti, bet 2020. gada 27. martā Ziemeļmaķedonija kļuva par 30. dalībvalsti.
Be tam NATO irpilnīgi bruņotie spēki: sauszemes, jūras, gaisa un speciālie spēki.
Summējot, ja tevi interesē un vēlies pievienoties NATO armijai vai vienkārši meklēarmijas piederumus, vienkārši tāpēc, ka esi fans, apmeklē saiti Military-Surplus. Jūs atradīsiet vajadzīgās lietas.